Ieva Timermane

Aizstāvība kriminālprocesā un pārstāvība administratīvajā un civilprocesā, konsultācijas tiesību jautājumos, kā arī par procesa riskiem un iespējām. Mediācija.

Stāžs advokatūrā – vairāk kā 20 gadi.
Stāžs darījumos ar nekustamajiem īpašumiem – vairāk kā 27 gadi.
Kriminālprocesā un civilprocesā kopš 1995.g.

2010-2016.g, Advokatūras Ētikas komisijas locekle, vēlāk ievēlēta par Disciplinārlietu komisijas locekli.

Kopš 2002.g. tiesību zinātņu maģistrs, papildus izglītība psiholoģijā un pedagoģijā.

Kopš 2015.g. biedrības "Integrētā mediācija Latvijā" biedre.

Kopš 2022.g. ECBA (Eiropas Krimināltiesību advokātu asociācijas) dalībniece.

Tā ir arī atbildība. Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas jautājumi.

Ir lietas par kurām mēs rūpējamies un ir lietas, kuras prasa no mums lielāku uzmanību nekā esam rēķinājušies. Lai pieņemtu savām interesēm atbilstošu lēmumu ir svarīgi apzināties sava īpašuma tiesisko dabu. Kā varam gūt no sava īpašuma iecerēto labumu, vai juridisko formalitāšu ceļš pieļauj mērķu sasniegšanu, kāds ir optimāls rīcības plāns labākā rezultāta sasniegšanai? – šie jautājumi ir advokāta kompetencē. Kopš 2015.gada spēkā stājies Zemes pārvaldības likums: “Likuma mērķis ir veicināt ilgtspējīgu zemes izmantošanu un aizsardzību.” Līdz ar šī likuma spēkā stāšanos pilnībā mainījusies īpašnieka vara pār savu lietu. Ierastā Civillikuma 927. un 928.pantā nostiprinātā izpratne, ka “..Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu..” un “..aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā arvien pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots.” tagad veidojama vadoties no Zemes pārvaldības likumā nostiprinātajiem principiem – ievērot samērīgumu starp sabiedrības vajadzībām un īpašnieku tiesībām, nekaitēt, ilglaicīgi nodrošināt efektīvu zemes īpašuma apsaimniekošanu, ievērot labākā izlietojuma prioritāti. Šādi grozot zemes īpašuma tiesību satura izpratni, esam jaunu izvēļu priekšā – kā atbildīgi īstenot savus labākos nolūkus, kā mūsu ieceres sader ar sabiedrības interesēm?

Apbūvētas zemes īpašniekiem tagad jānovērtē savas tiesības uz īpašuma saglabāšanu atbilstoši Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likumam, kas ir stājies spēkā 2023.gada 1.janvārī.


Kā aizliegt kaimiņam netraucēt citiem kopīpašniekiem?

Telpu īpašnieka dzīvojamajā mājā saskaņā ar Dzīvokļu īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 6.punktu ir - "saudzīgi izturēties pret kopīpašumā esošo daļu, ievērot tās lietošanas noteikumus, kā arī normatīvajos aktos noteiktās sanitārās, ugunsdrošības un citas prasības, lai neradītu aizskārumu citu cilvēku drošībai un veselībai, apkārtējās vides kvalitātei, un raudzīties, lai šos noteikumus un prasības ievērotu personas, kas iemitinātas viņa dzīvokļa īpašumā"

Būvniecības likuma 25.pamta trešā daļa paredz administratīvo atbildību par būves vai tās daļas ekspluatāciju neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam, un kompetence iedzīvotāju vides kvalitātes jomā šajā administratīvajā procesā ir būvvaldei un Valsts vides dienestam, bet gadījumā. Ievērojot administratīvo sodu bargumu, būtu jāinformē telpu īpašnieks par nepieciešamību pārtraukt neatbilstošu telpu lietošanu.

Ievērojot Dzīvojamo telpu īres likuma 3.panta nosacījumus šo likumu piemērot tikai dzīvojamo telpu īres gadījumos, tad citu dzīvojamo telpu īrnieki šajā namā, gadījumā, ja traucējums ir tik nesamērīgs, ka traucē citu, piemēram, pieguļošo (robežojošos) dzīvojamo telpu īrei, var vērsties pašvaldības policijā, lai izvērtētu viņiem izīrēto dzīvojamo telpu īpašnieka administratīvo atbildību par Dzīvojamo telpu īres likuma 42.panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu (Par tādu traucējumu radīšanu, kas liedz īrniekam lietot īrēto dzīvojamo telpu, piemēro naudas sodu dzīvojamās telpas izīrētājam), jo viņš savas Dzīvokļa īpašnieka tiesības piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā (Dzīvokļa īpašuma likuma 9.panta 6.punkts) nav izmantojis efektīvi, jo norādītās telpas īpašnieks pārkāpj Dzīvokļa īpašuma likuma 9.panta 1.punktā paredzētās tiesības, kas aprobežotas ar noteikumu, netraucēt citu īpašnieku tiesību izmantošanai.

Tā kā atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrās daļas e) punktam dzīvojamai mājai kā vides objektam izvirzīto prasību izpildes nodrošināšana ir obligāti veicamās pārvaldīšanas darbība, administratīvā atbildība sakarā ar vides un Būvniecības likuma prasību neievērošanu norādītajā pagraba īpašumā, saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 29.pantu ir gan īpašniekam, gan pārvaldniekam un viņiem sodu var piemērot Valsts policija, pašvaldības policija vai pašvaldības īres valde.

Ja atsevišķā pagraba lietotāju radītos traucējumus var novērtēt kādā materiālo zaudējumu izteiksmē, tad par to atlīdzināšanu atbildīgs Atsevišķā īpašuma īpašnieks pamatojoties uz Dzīvokļa īpašuma likuma 14.pantu, kura otrā daļa paredz:

"Ja dzīvokļa īpašniekam zaudējumu segšanai nav citas mantas, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā var vērst piedziņu uz dzīvokļa īpašumu, vienlaikus izliekot dzīvokļa īpašnieku, viņa ģimenes locekļus un citas dzīvokļa īpašumā iemitinātās personas."

Vienā teikumā - par telpu lietošanu pretēji to projektētajai nozīmei paredzēts adnimistratīvais sods īpašniekam, kuram jābūt pietiekami efektīvam, lai pārējo dzīvokļu īpašnieki varētu pieprasīt no telpu īpašnieka atbilstošu rīcību (viņu savstarpējo saistību apjoms ar telpu lietotājiem lasītājam nav zināms), rodoties materiāliem zaudējumiem vai materiāli novērtējamam un pierādāmam morālam aizskārumam, aizskartajai personai ir tiesības uz šī kaitējuma un zaudējumu atlīdzību, vēršotie spret atsevišķa'īpašuma īpašnieku. Viņa vainojama rīcība kā zaudējumu atlīdzības priekšnoteikums prasa būt informētam par to, ka šīs pagrabā iemitinātās personas Jums kaitē, jo personu pielaišana telpu lietošanai pati par sevi nav neatļauta darbība.

Cerot uz tiesību aizsardzību, kā pirmo, iedomājamies tiesu, taču tā sākas daudzkārt agrāk, ar mūsu izvēli un rīcību. Lai īstenotu savas tiesības, un arī lai tās aizsargātu, nepieciešama personīga iniciatīva. Likuma skaidrojums palīdzēs izvēlēties piemērotāko tiesību īstenošanas veidu.

Svarīgi Jūsu tiesības pamatojošos apsvērumus savlaicīgi darīt zināmus iestādei, saprotami pieteikt Jūsu tiesību saturam atbilstošu lūgumu. Tam ne tikai var būt nozīme izvērtējot iestādes rīcības tiesiskumu tiesā, likumam atbilstošs un skaidri izteikts lūgums daudz retāk paliek nesaprasts iestādē.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 55.pantu iestāde var ierosināt administratīvo lietu uz iesnieguma pamata, uz iestādes iniciatīvas pamata un uz augstākas iestādes rīkojuma vai citas institūcijas ziņojuma pamata. Saskaņā ar tiesību doktrīnā nostiprinātām atziņām „administratīvajiem aktiem, kuru pieņemšanai nepieciešams iesniegums, tas ir formāls nosacījums akta tiesiskumam”[1]

[1] Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 531.lpp.

Jo mazāk ilūziju, jo dziļāka izpratne.
Mūsu sapņi ir pirmais solis uz sasniegumiem, kopīgi mērķi vieglāk sasniedzami vienojoties. Arī mediācijā.

Par ģimenes rezonansi mērķos, jūtās un dvēselē rūpējas divi cilvēki. Šo attiecību materiāltiesisko aspektu ieteicams ietvert laulības līgumā. Advokāts var palīdzēt izvēlēties tieši Jūsu iecerei un interesēm atbilstošāko laulāto mantisko attiecību veidu, sastādīt laulības līgumu, ieteikt papildus noslēdzamos darījumus Jūsu interešu aizsardzībai pret negaidītiem risinājumiem.

Šķiršanās no kopābūšanas atšķirās ar to, ka kopābūšanas lēmumu pieņem divi cilvēki, bet lēmumu par šķiršanos vienmēr kāds pieņems, ja ne viens, tad pirmais. Abu lēmumu sekas skar vismaz divu cilvēku dzīves. Advokāta uzdevums ir pasargāt Jūsu intereses šķiršanās procesā, nodrošināt to aizsardzībai piemērotāko juridisko risinājumu. Labi, ja procesā iesaistītie cilvēki vēl spēj vienoties par šķiršanās procesā izlemjamiem jautājumiem – bērnu turpmāko dzīvi, laulātā un bērnu uzturu, kopīgu mantu, taču ir arī situāciajs, kad par to ceļama prasība tiesā. Kas jāzin par šķiršanās nejuridisko dabu, pieņemot lēmumu? Kad cilvēki sķirās, viņi ir vēl tuvi, bet priekšstati, kādēļ katra cerības nav piepildījušās, ir atšķirīgi.

Cilvēki mēdz aizmirst, ka ir dažādi, to nosaka daba, tiem ir dažādas vērtības – to nosaka audzināšana, pieredze, reliģija un garīgas prakses. Cilvēki sāpēs reaģē dažādi .

Vienkāršāk, lai justos pievilts attiecībās ir vienkārši jāviļās cerībās. Šai sajūtai ar otru cilvēku ir ļoti neliels sakars, ja raugās no malas vai no laika attāluma. Iesaistītie parasti to saprast vienkārši nespēj, jo sāpes traucē.

Pārmetumi, kas tiek saņemti no vēl tuva cilvēka, ir sāpīgāki nekā no svešinieka.

Šķiršanās procesā atšķiras tikai norises intensitāte un individuālitātes izpausmes. Emociju algoritms ir līdzīgs.

Svarīgi, lai cilvēks saprot, ka sāpes un vilšanās šķiršanās procesā ir dabiska procesa sastāvdaļa, ka dzīve ģimenē un nepilnā ģimenē ir kardināli atšķirīgas un tām abām ir priekšrocības.

Jo ātrāk uz bijušo tuvinieku paraudzīsies kā uz svešinieku, jo racionālāks un nesāpīgāks būs šķiršanās process.

Ja šī šķiršnās emocionālā daba ir saprotama procesā iesaistītajiem, process norit vieglāk.

Personība, notikumi (objektīvā puse), motivācija (subjektīvā puse) un pierādījumi, - aizstāvības darba lauks.

Nozīmīgi grozījumi Krimināllikumā sodu politikā. - pastiprinot sankcijas kopš 2024. gada jūlija ar vardarbību saistītiem nodarījumiem u.c., t.sk., informācijas apritē. No 2025. gada janvāra grozījumi likumā paredz atteikties no turpmākas brīvības atņemšanas soda nosacītas noteikšanas, kā arī kā pamatsodu noteikt probācijas uzraudzību, grozīta sodu saskaitīšanas kārtība.

Zināšanas par pierādījumiem, to iegūšanu un pieļaujamo izmantošanu ir būtiska advokāta profesionalitātes komponente. Ilgstoši praktizējot civiltiesībās ir vieglāk saskatīt likumības robežu noziedzīgos nodarījumos tautsaimniecībā un banku sektorā, kā arī visa veida noziedzīgos nodarījumos ar īpašumu, nošķirot pārpratumus no noziegumiem un pierādīt mantas likumīgu izcelsmi procesos par noziedzīgi iegūtu mantu.

Termins “balto apkaklīšu noziedzība”, kas tika ieviests 1939. gadā, tagad ir sinonīms visam krāpšanas gadījumu lokam, ko pastrādājuši biznesmeņi, kalpotāji un funkcionāri. Šos noziegumus raksturo maldināšana, slēpšana vai uzticības pārkāpšana, un tie nav atkarīgi no fiziska spēka vai vardarbības pielietošanas vai draudiem. Šo noziegumu motivācija ir finansiāla — iegūt vai izvairīties no naudas, īpašuma vai pakalpojumu zaudēšanas vai nodrošināt personiskas vai biznesa priekšrocības nelikumīgā ceļā.

Juridiskajā literatūrā varam atrast norādes, ka par nepieļaujamiem pierādījumiem atzīstama “aizdomās neturētu personu, kam nav noslieces uz noziedzīgu nodarījumu veikšanu, valsts iestādes norīkota uzticības persona izprovocē uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā rezultātā tiek ierosināta krimināllieta, tad tiek konstatēts lietas taisnīgas izskatīšanas pārkāpums saskaņā ar ECT Konvencijas 6.panta 1.daļu. Šis pārkāpums jākonstatē spriedumā. Taču izlīdzinājums tiek veikts soda noteikšanas gaitā, to samazinot. Izlīdzinājuma jeb t.s. kompensācijas apmēri par prettiesisko rīcību ir nosakāmi atsevišķi.” (BGH 1stR 221/99, J.K.Pastille, E.Rusanovs, Operatīvajās darbībās iegūto pierādījumu izmantošana, ECTK piemērošana Vācijā, Latvijas Vēstnesis, Rīga, 2003, 75.lpp.)

Mediācija ir profesionāli vadīts process, kurā domstarpībās iesaistītajām pusēm ir iespēja
atklāt savas intereses un veidot šīm jaunatklātajām interesēm atbilstošus risinājumus. Šī
priekšrocība attiecas gan uz biznesa strīdiem, gan uz domstarpībām ģimenes lietās.
Mediācija palīdz iesaistītajiem paraudzīties uz savu sākotnējo pozīciju, kas bieži vien ir
pamatota nevis ar racionāliem labākā iespējamā rezultāta apsvērumiem, bet gan ar
aizvainojumu, gan ar sāpēm, un iegūt jaunu skatu punktu. Biznesa domstarpībās emocijas
var būt pat graujošākas nekā ģimenes lietās, jo biznesa lolojums ir fiziski dalāms, parasti
radīts ar aizrautību un ticību lieliem sapņiem, bet bez ģimenes substanci saturošās
mīlestības, kas ir dabisks resurss jebkurai piedošanai vai ceļam uz to.

Mediācija ir ceļš uz saprātīgu risinājumu, kas var būt daudz plašāks nekā tiesas kompetencē
esošie prasījumi.

Mediācijas mērķis ir atrisināt pušu domstarpības, un šajā procesā puses lēmumus pieņem
pašas sadarbojoties. Mediators informē puses par mediācijas procesu un var par to sniegt
konsultāciju, tomēr mediators nav pušu padomdevējs vai konsultants Advokatūras likuma
65.panta izpratnē un nedod ieteikumus nevienai no pusēm attiecībā uz domstarpību
risinājumu. Mediators ir neitrāla persona, kas nav ieinteresēta mediācijas rezultātā, un arī
mediācijā tāpat kā advokāta darbā tiek ievērota konfidencialitāte. Tā ir ārpustiesas strīdu
risinājumu metode, process netiek protokolēts vai atklāts tiesā, līdz ar ko ir lielāka iespēja
saudzēt privātumu un biznesa komercnoslēpumus.

Jāprecizē par pārestībām. Vardarbības gadījumi, jo īpaši ģimenē, ir nošķirami no
gadījumiem kad medianti ir emocionāli, tuvojas pašcieņas zaudējuma robežai vai jau
sākotnēji ir ar agresīvas uzvedības iezīmēm. Kur nav cieņas, nevar būt uzticēšanās, un
nevar būt pozitīva mediācijas rezultāta, tādos gadījumos mediācija ir jāpārtrauc, līdz puses ir
atguvušas emocionālo līdzsvaru un pašcieņu. Savukārt vardarbība nav aizsargājama un ir
pārtraucama, un kā jebkurā citā gadījumā, arī Mediācijas likumā paredzētā konfidencialitāte
nav aizsargājama citu personu apdraudējuma (nozieguma vai tā gatavošanas) vai bērnu
interešu aizskāruma gadījumos.

Advokatūras likums (AL) un Mediācijas likums ((ML) uzliek par pienākumu advokātam saglabāt klienta noslēpumu (AL 6.un 67.p.) un mediatoram pienākumu neizpaust mediācijā iegūto informāciju (ML 4.p.), un abu profesiju pārstāvjus ir aizliegts nopratināt ka lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi veicot profesionālos pienākumus, ja vien informācijas izpaušana nav ietverta profesionālā uzdevuma izpildē.

Saviem klientiem lūdzu iedomāties situāciju, kad atstājam elektronisko sakaru rīkus krastā un zvejnieku laivā bez rācijas ieairējam jūrā, lai apspriestu viņu dzīvē nozīmīgus konfidenciālus jautājumus. Pēc tam lūdzu atbildēt uz jautājumu, kuriem pirmajiem trim zvanītājiem klients atbildēs, ka ir ticies ar advokātu, un kuriem sniegs informāciju par nepieciešamo saprātīgo rīcību.

Arī ieslodzījuma vietā lūdzot neizpaust sarunas saturu advokāts nav pasargāts no dienesta ziņojumiem par konfidenciālas tikšanās laikā iegūto informāciju, jo gan ECT spriedumi, gan starptautiskie cilvēktiesību akti aizsargā tiesības uz aizstāvību ar sabiedriskās drošības atrunu.

Konfidencialitāte ir ar likumu aizsargāta klienta tiesība, neiejaukšanās advokāta un klienta un advokātu savstarpējā komunikācijā ir ar starptautiskām tiesību normām aizsargāta advokāta tiesība uz konfidenciālas prakses iespējām.

Ievērojot Apvienoto Nāciju astotā Kongresa par noziegumu novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem savā sesijā Havannā, Kubā, no 1990.gada 27.augusta līdz 7.septembrim, kopēji vienojoties, pieņemtos c, un ANO Ģenerālās Asamblejas 1990.gada 14.decembra rezolūcijas Nr.45/121 atbalstu šī Kongresa pieņemtajiem dokumentiem, kā arī ANO Ģenerālās Asamblejas 1990.gada 18.decembra rezolūcijas Nr.45/166 aicinājumu valdībām respektēt Pamatprincipus par Advokātu Lomu un ņemt tos vērā savas nacionālās likumdošanas un prakses ietvaros, un to, ka šo Pamatprincipu 8.punkts nosaka, ka “Visām aizturētām, arestētām vai cietumā ieslodzītām personām jānodrošina atbilstošas iespējas, laiks un līdzekļi, lai bez kavēšanās, iejaukšanās vai cenzūras un ievērojot pilnīgu konfidencialitāti, satiktos vai sazinātos un konsultētos ar advokātu. Tādas konsultācijas var būt likuma pilnvarotu amatpersonu redzes lokā, bet ārpus dzirdamības robežām.”, nav pamata uzskatīt, ka kāds neveikls joks par iespējamu likumpārkāpumu netiks uzskatīts par pietiekamu pamatu operatīvās sarunu noklausīšanās un/vai operatīvās korespondences kontroles veikšanai, jo diemžēl Operatīvās darbības likuma (ODL) 5.pantā paredzētā privātpersonas sūdzība prokuroram iespējama tikai tad, ja tās rīcībā ir fakti par šo operatīvo darbību,

taču dzīvē tas ir iespējams tikai iztiesāšanai nodota kriminālprocesa gadījumā, kur tas ir atspoguļots krimināllietas materiālos,

un praktiski šie pārkāpumi izpaužas kā jūsu dzīves ODL “atļauta” modelēšana, pārraudzīto norēķinu personu bloķēšana digitālajā vidē un/vai satiksmē, pārraudzīto ziņu nokavēta nosūtīšana, balsošanās sarunu laikā (sankcionēta noklausīšanās parasti ir tehniski nepamanāma atšķirībā no operatīvās) un tml. Vieglāk ir samierināties ar tehnisko līdzekļu neatļautu izmantošanu un pieņemt, ka to kontroles zonā viss ir publisks, neskatoties uz to, ka šādi iegūtas ziņas ir ECTK 8.panta aizsargātās privātās dzīves aizskārums. Sekojot ECT judikatūrai šādam privātās dzīves aizskārumam nav nozīmes gluži kā procesuāli nepieļaujamai pierādījumu iegūšanai, jo jāņem vērā

ECT prakses piemēru - Case of Malone v.United Kingdom (aplication no 8691/79), - kura 81.paragrāfā noteikts, ka “noziedzības, īpaši organizētās noziedzības pieaugums, noziedznieku lielā pieredze, kā arī organizētība ir padarījusi telefonsarunu noklausīšanos par nepieciešamu izmeklēšanas un smagu noziegumu novēršanas līdzekli (sk.J.K.Pastille, E.Rusanovs, Operatīvajās darbībās iegūto pierādījumu izmantošana, ECTK darbības sfēra, Latvijas Vēstnesis, Rīga, 2003, 66.lpp.).